16.augustā izcilajām kora mūzikas personībām, Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas absolventiem, Imantam un Gido Kokariem atzīmējam 100 gadu jubileju.
Kora mūzikas dižgarus savā dzīves un profesionālajā ceļā sastapuši daudzi Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas pedagogi. Šajā reizē atmiņu lappuses par Imanta un Gido Kokaru personībām pāršķir skolotāji Līga Priedīte, Ivars Rausis un Dace Balode.
Skolotāju L.Priedītes un I.Rauša sarunā, vienam otru papildinot, cits pēc cita nomainās atmiņu mirkļi, jautājumi un atbildes, lepnums par to, ka viņi bijuši Maestro audzēkņi un viena ceļa gājēji: “Gulbene – Cēsis – Rīga – Pasaule – tāda ir divu Latvijas izcilāko kordiriģentu biļete kora mūzikas vilcienā. Katrā pieturā, kurā viņi ir viesojušies, palicis neizdzēšams nospiedums, īpašas pēdas Latvijas kormūzikas kultūrā.”
“Imants Kokars – vienmēr pirmais, vienmēr labākais, izcils organizators, nekad neapstājās pie jau sasniegtā. Pilns novatoriskām idejām, kuras arī īstenoja. Nenogurstošs, ar milzīgām darba spējām, kas realizējās jau 1948.gadā strādājot ar Cēsu Skolotāju institūta kori, vēlāk arī Cēsīs, vadot kori “Beverīna”. Viena no lielākajām pamatvērtībām ir Dziesmu svētku Lielā estrāde un Jāzepa Vītola “Gaismas pils”, bez kuras skanējuma nebija iedomājams neviens pasākums kordiriģentu nodaļā Mūzikas Akadēmijā (tolaik Konservatorijā),” stāsta Līga Priedīte, kura Imanta Kokara laikos, kā mēdz teikt, bija “Beverīnas” kormeistare. Varbūt tieši šī prakse un gūtās zināšanas veicināja skolotājai Priedītei kļūt par cienītu un lielisku kordiriģenti?
Vai Latvijas un pasaules kora kultūra būtu bijusi citādāka, ja nebūtu Imanta Kokara? Noteikti! Ziemeļvalstu Dziesmu svētki, festivāls “Rīga dimd”, “Studentu Dziesmu svētki”, projekts – piecu augstskolu kordiriģēšanas nodaļu studentiem “Skanošais vilciens” – Maskava, Pēterburga, Tallina, Rīga , Viļņa” , skolotājam Ivaram Rausim un daudziem tā laika studentiem tas atstāja atmiņas uz visu turpmāko dzīvi. Būdams Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorijas rektors (1975.-1990.), Imants Kokars vienmēr turēja īpašu rūpi par diriģentu nodaļu Konservatorijā, sevišķi par cēsiniekiem.
“Gido Kokars jeb, kā mēs viņu dēvējām, Gidis. Cilvēks ar īpašu māksliniecisko dvēseli, pilnīgs pretstats brālim Imantam. Kapara brūnu sejas iedegumu, plīvojošiem matiem, mūžam nezūdošu smaidu un acīm, kas izstaroja šķelmīgas dzirksteles. Vienmēr lieliskā formā. To pašu viņš prasīja arī no saviem audzēkņiem. “Jādiriģē tā, ka mati plīvo, acīm jādzirkstī!” kurš koris neatceras šo Gido vēlējumu? “Daina”, “Daile”, “Ave Sol” – kori, kurus vadīja Gido Kokars, atskaņoja mūziku, kāda bija raksturīga tikai Gido Kokaram. “Ar vēju, ar vēju vajag uziet uz skatuves!” – tā pirms koncertiem Gidis iedrošināja savus dziedātājus. Emīļa Melngaiļa “Bārenītes slavināšana”, Imanta Kalniņa “Jau ziediem rotātas pļavas”, Džakomo Pučīni “Mesa di Glorija” – tie bija skaņdarbi, kurus Gido varēja nodiriģēt jebkurā diennakts laikā un kas viņa interpretācijā neatstāja vienaldzīgu nevienu klausītāju.”
Abi skolotāji ir vienisprātis, ka “abiem brāļiem Kokariem bija viena kopīga īpašība – dziedātāji burtiski “lipa” viņiem klāt. Koros dziedāja dažādu profesiju pārstāvji – studenti, skolotāji, ārsti, juristi, rektori, valsts varas pārstāvji u.c., un brāļi Kokari ar savu ES cauri mūzikai mācēja visus saturēt kopā un vest dziesmas mīlestības ceļā”.
Skolotājas Daces Balodes atmiņas par profesoru – maestro Imantu Kokaru ir dziļas cieņas un apbrīnas piepildītas. Viņas pirmā iepazīšanās ar brāļiem Kokariem bija mācoties Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas kordiriģentu nodaļā, un 20.gs. 70. gadu beigās – noklausoties kamerkora “Ave Sol” koncertu Cēsu kultūras namā. Turpmāk, 20.gs. 80.gados, Dace kā Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas studente tika uzaicināta dziedāt kamerkorī “Ave Sol”, kas 20.gs. 80.-90. gados, līdzās Valsts Akadēmiskajam korim un Radio korim, bija augstākā līmeņa kolektīvs. Tā dibinātājs un vadītājs bija profesors Imants Kokars, bet dvīņu brālis Gido Kokars – korī veica menedžera darbu.
Daces Balodes atmiņu stāstā mēs katrs varam saskatīt un izjust Meistaru garu un būtību: “Savukārt, mēs avesolieši, Gido Kokaru dēvējām par “gaismotāju”. Abi brāļi bija apveltīti ar lielisku humora izjūtu. Bieži vien talantīgākie dziedātāji mēdza atdarināt abu brāļu balss tembrus un izloksni, par ko abi tikai pasmīnēja un neļaunojās.
Jau no pirmā “Ave Sol” mēģinājuma sapratu, ka šis kolektīvs darbojas kā izcils Šveices pulkstenis. Šajā kolektīvā kopā muzicēja mūzikas profesori ar studentiem, skaņu režisori ar televīzijas diktoriem, dažādu profesiju pārstāvji ar izcilām balss dotībām. Imants Kokars savā kolektīvā bija ieviesis izcilu disciplīnu – proti, – precīzi mēģinājumu sākumi un nobeigumi, 100 % dziedātāju apmeklējums, jo pastāvēja uzskats, ka “uz mēģinājumiem vai koncertu vari neierasties tikai tad, ja guli zārkā”.
Profesors Imants Kokars uz mēģinājumiem nāca sagatavojies – kora darbu partitūras bija iekrāsotas ar krāsām, kur katrai balsij bija sava svarīga vai pakārtota loma. Te, šķiet, runāja un izpaudās maestro matemātiķa domāšana. Maestro darba mācīšanas procesā ļoti lielu uzmanību pievērsa akorda tercas intonēšanai. Visi “Ave Sol” dziedātāji izcili dziedāja un lasīja notis no lapas. Man kā studentei tā bija vērtīga iespēja vērot, kā strādā, muzicē Mūzikas Akadēmijas profesors – rektors. Maestro darbaspējas man bija kā paraugs – cik daudz var padarīt viens strādīgs, mērķtiecīgs cilvēks, cilvēks, kurš ciena savu un citu cilvēku laiku.
Kamerkoris “Ave Sol” bieži koncertēja gan Latvijā, gan komponistu plēnumos, kongresos Pēterburgā, Maskavā, kā arī ārvalstīs – ASV, Kanādā, Vācijā, Francijā, Brazīlijā, Argentīnā, Itālijā, Austrijā, Lielbritānijā u.c. Šis kolektīvs bija tā laika komponistu kora kompozīciju laboratorija. Mēs iestudējām P.Plakida, P.Dambja, P.Vaska, Im. Zemzara, J.Karlsona u.c. latviešu komponistu kora mūziku. Im.Kokars ļoti labi izjuta, izprata skaņdarba formu un tās nozīmību rakstura un tēla atklāsmē.”
Skolotājai Balodei darbība korī “Ave Sol” un iespēja būt līdzās personībai ir veidojusi un devusi neatsveramu ieguvumu viņas profesionalitātei: “Vērojot maestro Imanta Kokara žestu, ko viņš katru dienu regulāri divas stundas izkopa, diriģējot pie spoguļa, ievēroju tā precizitāti, korektumu, ieelpu un skaņas sākšanas punktus, kā arī balsu iestāšanās ierādīšanu, pāri visam – tēla un mūzikas izteiksme.
Profesors Imants Kokars savā dvēselē bija dziļi latvisks cilvēks, kam rūpēja nacionālo vērtību saglabāšana un popularizēšana pasaulē. Viņam patika komunicēt ar dažādiem cilvēkiem, sabiedriskos pasākumos viņš bija sabiedrības dvēsele. Viņam vienmēr bija savs viedoklis par kultūras un politiskiem notikumiem.”
Vēja spārniem ir aizritējuši gadi, gadu desmiti, mainījušās paaudzes, sabiedrība, notikumi un vietas, taču Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas pedagogu atmiņās, pieredzē, izjūtās un nostāstos, tos pārmantojot jaunajai paaudzei, dziesmas un mūzikas mīlestībā mājo Imanta un Gido Kokaru dziesmas gars un vara!
Foto: no interneta