Turpinot jauna mācību gada sākuma tradīciju, Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas visu kursu audzēkņi latviešu valodas un literatūras skolotājas Daces Eglītes un kultūras pasākumu organizatores Ingas Kreiles vadībā šogad devās kopīgā ceļā – mācību ekskursijā uz vēsturiski vienu no svarīgākajiem latviešu nacionālās identitātes, izglītības un kultūras centriem, ko 19.gs.otrajā pusē dēvēja par latviešu Atēnām.- Uz Piebalgu!
Par redzēto ekskursijā stāsta skolotāja Dace Eglīte:
“Šoreiz no bagātā kultūrvēsturiskā mantojuma apguvām tikai dažus, bet spilgtus un Latvijai nozīmīgus. Visilgāk viesojāmies pasaku burvja, dzejnieka, publicista un sabiedriskā darbinieka Kārļa Skalbes memoriālajā muzejā – vasaras mājā “Saulrieti” , kā arī pārkāpām dzejnieka dzimtās mājas “Incēni” slieksni. Klausoties stāstījumā, iepazīstoties ar ekspozīciju un piedaloties aizrautīgā konkursā, izbaudījām gan tēvzemes mīlestības, vēstures un literatūras stundas, gan pabijām sirsnīgā dzejas dienā.
Tālāk viesojāmies mūzikas pērļu radītāja – komponista Emīla Dārziņa-, kura 150. jubilejas svinību atskaņas pulsē joprojām, dzimtajā vietā “Jāņaskola”. (Šī ir arī dzejnieka Jāņa Sudrabkalna piemiņas vieta.) AKCMV jaunie mūziķi ne tikai iepazinās ar muzeja ekspozīciju, bet arī sēdās pie klavierēm un atskaņoja Emīla Dārziņa melodijas. Šķita, ka no komponista fotogrāfijas raugošais siltais acu skatiens un vieglais smaids jauniešus atzinīgi uzmundrina un telpā rada īpašu noskaņu.
Apmeklējot Vecpiebalgas muižas kompleksu, ne tikai uzklausījām aizrautīgus stāstus par vēstures faktiem un pašiem piebaldzēniem, kas vijas cauri gadsimtiem, bet pārliecinājāmies, ka vēsturi dzīvu un interesantu uztur šodienas piebaldzēni, mīlot un kopjot savu novadu un cienot cauri gadsimtu paaudzēm nodoto mantojumu.
Bagāts un neaizmirstams bija viesošanās laiks Piebalgā. Paldies piebaldzietēm- Ilonai Muižniecei, Unai Graudai, Līvai Grudulei – par dzīvo un spēcīgo vārdu; iekurto kamīnu dzīvajām liesmām un siltumu; smaržīgajiem, saldajiem āboliem un konfektēm; par to, ka muzeji un vēsture nav sastingušas relikvijas, no kurām bijīgi tiek noslaucīti putekļi, bet gan dzīvas, rokās paņemamas lietas, kas ļauj sajust senu gadu un dižu cilvēku klātbūtni arī 21.gadsimtā.”
